ābolu ''kūka''

Tā kā esmu nolēmusi izmēģināt svaigēšanu, turpmāko mēnesi publicēšu tikai svaigēdāju receptes!


Ābolu kūka/ kārtojums/ saldais


½ glāze žāvētu aprikožu vai vīģu (iepriekš mērcētas 6 stundas);
¼ glāze dateļu;
¼ glāze rozīņu (iepriekš mērcētas 20-30 min.);
½ glāze mandeļu;
6 lieli āboli daiviņās;
1 ēdamkarote citronu sulas;
½ glāze valriekstu;
¾ tējk. kanēļa.

Nolej ūdeni no žāvētajiem augļiem.

Mandeles un aprikozes vai vīģes samaļ smalcinātājā. No šīs masas veido pamatni.

Stikla vai keramikas traukā (20 x 20 cm) ar rokām izlīdzina pamatnes masu. Var izmantot arī atsevišķus deserta trauciņus.

4 ābolus un dateles samaļ smalcinātājā.

Atlikušos 2 ābolus sagriež mazos gabaliņos un pievieno mērcei. Samaisa ar citronu sulu.

Pārlej ābolu masu uz pamatnes un izlīdzina.

Samaisa valriekstu gabaliņus, rozīnes un kanēli, pārkaisa kūkai.

Atdzesē ledusskapī 2 stundas.

Var dekorēt ar ēdamajiem ziediem.

2. & 3. diena

neesmu padevusies, joprojām nekas cepts vai vārīts! Cenšos turpināt sulu kūri, lai gan vakar vakarā uznāca tāds neliels stulbums (tā kā šī nav pirmā detoksa reize, sevi jau pazīstu un zinu, ka pirmās dienas ir tādas trakākas - visādas muļķīgas domas par ēdienu šaudās pa galvu). Lai gan fiziski vispār ēst negribējās, tomēr domas par vakariņām mani nelika mierā, tādēļ daudz sevi nemocīju un pagatavoju vieglu svaigēdāju tomātu - bazilika zupiņu (recepte ir blogā).


Par vienu lietu gan nepadomāju - priekšā taču jaungada svinības. Neko darīt, glāzi šampanieša sev tomēr nespēšu liegt...

Eksperiments

Jāatzīst, ka esmu cilvēks, kuram patīk izmēgināt jaunas lietas, paeksperimentēt un nedaudz arī pamocīt sevi. Nezinu kā, bet uznāca man tāda vēlmīte paeksperimentēt ar svaigēšanu. Laikam jau iedvesmu smēlos no citiem svaigēdāju blogiem un grāmatām par raw food...turklāt īpaši manu uzmanību piesaistīja fakts, ka, ēdod svaigu pārtiku, cilvēkam palielinās energijas līmenis.. tad nu gribu izmēgināt to uz savas ādas! Un pats galvenais ir tas, ka svaigēdājam dzīve nekādā ziņā neapstājas - tas nenozīmē, ka būs jāiztiek vien ar ābolu un tomātu dienā. Apbrīnas vērts tiktiešām ir raw food recepšu daudzums un dažādība - zupas, salāti, saldie ēdieni - kūkas, cepumi, krekeri...taču tas viss krietni vien veselīgāks.

šodien ir 1. diena. Brokastīs un pusdienās izdzēru svaigas augļu sulas un smūtiju. Lai gan ir 18.oo vakarā, ēst vēl negribas...tādēļ nolēmu pāris pirmās dienas veikt nelielu sulu kūri, attīrīšanu.

hmm...laikam būs vieglāk, ja uzstādīšu sev mērķi - svaigēšana līdz februārim (sanāk apmēram mēnesis). Tad jau eksperimenta gaitā pastāstīšu kā man iet. Gribu vien piebilst, ka šo te nedaru, lai zaudētu svaru (lai gan neļaunotos ja pāris kg nonāktu nost, taču patreiz esmu apmierināta ar savu svaru - ķermeņa masas indekss 18.3), bet gan savas intereses pēc, turklāt vēlos arī pamazām radināt sevi pie veselīgas pārtikas, jo apnicis piesārņot ķermeni ar miltiem un balto cukuru.

svaigēdāja kanēļmaizītes

100 g izspiestas linsēklas
2/3 glāzes sagriezta ķirbja
1 citrona vai apelsīna šķēlīte
2 ēdamkarotes medus vai 6 mērcētas dateles, vai šķipsniņa kardamona, pēc garšas
1 liels banāns vai salds, plānās šķēlītēs sagriezts ābols, vai sakapāts kanēlis pārkaisīšanai, pēc garšas

Visas sastāvdaļas, izņemot banānu vai ābolu un kanēli, samaļ smalcinātājā, līdz veidojas vienmērīga masa. Ja masa ir pārāk "slapja", pievieno vēl nedaudz izspiesto linsēklu.

Iegūto masu izklāj, vienmērīgi izspaidot ar mitrām rokām taisnstūra formā uz pergamenta vai cepampapīra loksnes apmēram 1 cm biezumā.

Pārklāj iegūto plāksni ar banānu ripiņām vai gabaliņiem.

Banānu kārtu pārkaisa ar kanēli.

Sākot no garākās malas ar papīra palīdzību uzmanīgi satin iegūto plāksni ruletē. Noņem papīru un pārkaisa ruleti ar kanēli.

Ieliek ledusskapī ievilkties vismaz uz 20 minūtēm.

Pirms pasniegšanas sagriež biezās šķēlēs – kanēļmaizītēs - un kārto uz šķīvja. Ja nogaršojot kanēļa garšu nejūt pietiekami, var pārkaisīt ar kanēli arī no virspuses.

hola! buenas noches! heeeyyy!

laikam jau Ziemassvētku brīnumi tomēr notiek - esmu atpakaļ, lai glābtu šo pamirušo blogu! haha un tam bija nepieciešams pus-gads...bet nu ko...ceru, ka joprojām dzīvojat zaļi!

Priecīgus un gaišus šos svētkus!

Kraukšķīgie ābolu-kāpostu salāti

Nepieciešams:

60 ml olīveļļas

2 ēdamkarotes tahini (sezama sēklu pasta)

sula no 1 citrona

2 tējkarotes sojas mērces

ingvera gabaliņš (apm. 2,5 cm garš)

2 glāzes sasmalcināta sarkanā kāposta

2 glāzes sasmalcināta ķīnas kāposta

2 glāzes šķēlītēs sagriezta ābola

2 tējkarotes citrona sulas

1/4 glāzes dzeltenās rozīnes

1/4 glāzes saulespuķu sēkliņu

Pagatavošana:

Lai iegūtu mērci, blenderī samaļ pirmās piecas sastāvdaļas.

Bļodā sajauc ķīnas kāpostu un sarkano kāpostu. Ābolu apslaka ar citrona sulu, lai tas nebrūnē.

Kāpostiem pievieno ābolus, rozīnes, pusi saulespuķu sēklu un mērci. Visu labi samaisa un pa virsu uzber atlikušās saulespuķu sēklas.

Dārzeņu wok ar tofu

nepieciešams:
burkāni
sarkanā paprika
neliels cukini
diedzēti graudi
tofu

pagatavošana:
Burkānus sagriež ripiņās, apcep uz pannas. Nākošos pievieno skaidiņās sagrieztu papriku un cukini gabaliņus. Pievieno nedaudz sāli, lai no dārzeņiem atdalās sula. Kad burkāni un paprika apcepušies eļļā, pievieno kubiņos sagrieztu tofu. Tas sasūksies ar dārzeņu sulas-eļļas maisījumu, un iegūs oranžīgu nokrāsu. Kā pēdējos pievieno diedzētos graudus. Tie pannā jāpatur pavisam īsu laiku, lai nekļūst mīksti un neizjūk.
Dārzeņus nesautē pārāk ilgi, tiem jābūt svaigiem un kraukšķīgiem.

Maizes zupa

Nepieciešams:
150 g rupjmaizes
500 g ūdens
40 g cukura
25 g žāvētu augļu
15 g dzērveņu (man sanāca garšīgi arī bez)
2 g kartupeļu cietes
25 g saldā krējuma (35%), taču varat arī izlaist šo sastāvdaļu
Kanēlis

Pagatavošana:
Rupjmaizi sagriež šķēlēs un apcep cepeškrāsnī, kamēr kļūst gaišbrūnas. Šos sausiņus pārlej ar verdošu ūdeni, uzliek vāku un atstāj uz 30 min. uzbriešanai. Pēc tam sausiņus kopā ar šķidrumu izspiež caur sietu, pieliek klāt cukuru, nomazgātos žāvētos augļus, kanēli, dzērveņu sulu un vāra, kamēr augļi kļūst mīksti. Ja vēlas, zupā var ieliet cietes maisījumu ūdenī un ļaut uzvārīties.
Pasniedz atdzesētu ar putukrējumu, taču es putukrējuma vietā izvēlējos svaigas zemenes. Man tā patika labāk.

Grilēta kukurūza ar ķiploku-diļļu sviestu

Nepieciešams:

½ glāze mīksta sviesta

3 ēdamk. sakapātu diļļu

3 daiviņas sakapāta ķiploka

6 vālītes kukurūzas

Pagatavošana:

1. samaisa kopā sviestu, dilles un ķiploku un liek uz 8h ledusskapī

2. kukurūzas vālītes liek grilēties pa laikam pagrozot, līdz kļūst mīksti graudiņi

3. pasniedz ar garšvielu sviestu

Rosols

Šis ir tas ēdiens, kuru pazīst katrs latvietis. Ne katrs no mums uzdrošinās riskēt uz izmēģināt jaunas ēdienu receptes, tādēļ šodien piedāvāju jau visiem zināmu un pārbaudītu vērtību.

Rosols vegāniem.

Nepieciešams:
3 ar mizu vārīti kartupeļi
½ baklažāna
2 marinēti gurķi
2 vārīti burkāni
100 ml konserveti zaļie zirīši
1 avokado
1 tējk mārrutki
½ tējk sinepes
50 ml minerālūdens
eļļa apcepšanai

Pagatavošana:
Burkānus un kartupeļus nomizo un sīki sagriež.
Baklažānu sagriež sīki un nedaudz apcep eļļā. Gurķus sagriež.
Sajauc kartupeļus, burkānus, baklažānus, zirnīšus.
Pagatavo mērci - blenderī sasmalcina avokado. Sajauc avokado, mārrutkus,sinepes, minerālūdeni.
Visu samaisa kopā un nedaudz atdzesē ledusskapī.

Pīters Singers liek aizdomāties

Pīters Alberts Deivids Singers ir mūsdienu austrāliešu filosofs, kura aktuālākās problēmas ir saistītas ar ētikas jautājumiem. Singers ir Prinstonas universitātes biotēkas profesors un Melburnas universitātes goda profesors. Ārpus akadēmiskās vides filosofs visvairāk ir pazīstams kā grāmatas ''Dzīvnieku atbrīvošana'' autors. Šis darbs ticis plaši atzīts par mūsdienu dzīvnieku atbrīvošanas kustības aizsākumu.
Singers kā utilitārists neatbalsta ''dabisko tiesību" ideju un tāpēc arī neatzīst, ka dzīvniekiem tādas būtu. Toties viņš uzskata, ka tad, kad apsveram kādas rīcības sekas, lai izlemtu, vai rīcība ir atbalstāma vai nē, dzīvnieku intereses (it īpaši intereses izvairīties no ciešanām) vajadzētu uztvert tik pat nopietni kā tādas pašas cilvēku intereses. Viņaprāt, vienlīdzības principu ir jāattiecina ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz pārējiem dzīvniekiem. Ja viena indivīda ciešanas ir tik pat lielas kā cita indivīda, neskatoties, vai tas ir cilvēks vai citas sugas dzīvnieks, nav morāli pamatota iemesla uzskatīt viena intereses par svarīgākām nekā otra. Ja šāda vienlīdzība netiek īstenota, var runāt par sudzismu - diskrimināciju sugu atšķirības dēļ.
Pēc Singera domām, nav būtiski, cik attīstītas ir kādas būtnes prāta spējas, lai uz to attiecinātu vienlīdzības pincipu. Lai ilustrētu šādu vēlamo vienlīdzību, Singers citē Tomasu Džefersonu: "Kaut arī sers Īzaks Ņūtons savā saprašanā bija pārāks par citiem, tāpēc vien viņš nebija visu pārējo kungs un saimnieks".

''Dzīvnieku atbrīvošana'' [1]
Mēs pazīstam Melnās atbrīvošanas, Geju atbrīvošanas un virkni citu kustību. Daži uzskata, ka līdz ar Sieviešu atbrīvošanas kustību esam nonākuši līdz ceļa galam. Mēdz teikt, ka dzimumu diskriminācija ir pēdējā diskriminācijas forma, kas vispārēji pieņemta un atklāti praktizēta pat tajās liberālajās aprindās, kuras izsenis lepojušās ar savu brīvību no rasu diskriminācijas. Taču, runājot par “pēdējo atlikušo diskriminācijas formu”, vienmēr jāievēro piesardzība. Ja kaut ko esam mācījušies no atbrīvošanas kustībām, tad mums būtu jāzina, cik grūti ir apzināties veidus, kādos pakļaujam diskriminācijai, kamēr mūs tos nepiespiež ieraudzīt. Atbrīvošanas kustība prasa paplašināt mūsu morālos apvāršņus tādējādi, ka prakse, ko agrāk uzskatīja par dabisku un neizbēgamu, tagad šķiet neciešama.
Dzīvnieki, cilvēki un morāle ir Dzīvnieku atbrīvošanas kustības manifests. Iespējams, ka šādi to uztver ne visi grāmatas autori. Viņi pārstāv daudzveidīgu grupu. Lielāko daļu grupas veido filosofi, sākot no profesoriem un beidzot ar pēdējo kursu studentiem. Viņi ir pieci, tai skaitā trīs redaktori. Grāmatā iekļauts arī fragments no netaisni neievērotā un 1927. gadā mirušā vācu filosofa ar anglisko vārdu Leonarda Nelsona darba. Tajā lasāmas esejas, ko sarakstījušas divas rakstnieces un kritiķes – Bridžida Brofija (Brigid Brophy) un Morina Dafija (Maureen Duffy), kā arī viena eseja, kuras autore ir lēdija Mjūriela Daudinga (Muriel the Lady Dowding), slavenā britu karotāja Daudinga atraitne un kustības “Skaistums bez cietsirdības” (kustība uzstājas pret dzīvnieku izmantošanu kažokādu ieguvē un kosmētikā) dibinātāja. Pārējo rakstu autori ir psihologs, botāniķis, sociologs, kā arī Ruta Harisone, ko droši vien vispareizāk raksturot kā profesionālu aktīvisti – cīnītāju par dzīvnieku labklājību.
Neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki katrs atsevišķi piekritīs, ka viņi uzsākuši dzīvnieku atbrīvošanas kustību, grāmata kopumā to apliecina pavisam nepārprotami. Tā ir prasība pilnībā mainīt mūsu attieksmi pret citām būtnēm uz Zemes. Tā ir prasība nevis uzskatīt citu sugu ekspluatāciju par dabisku un neizbēgamu, bet gan aplūkot to kā pastāvīgu morāles pārkāpumu. Saseksas universitātes profesors Patriks Korbets (Patrick Corbett) paudis grāmatas garu savos noslēguma vārdos:
“..tagad mēs pieprasām dižos brīvības, vienlīdzības un brālības principus attiecināt arī uz dzīvnieku dzīvi. Lai dzīvnieku verdzība pievienojas cilvēku verdzībai pagātnes kapsētā.”
Lasītājs droši vien jutīs skepsi. “Dzīvnieku atbrīvošana” izklausās vairāk pēc atbrīvošanas kustību parodijas, nevis pēc nopietna mērķa. Lasītājs varbūt domā: mēs piekrītam melnādaino un sieviešu prasībām pēc vienlīdzības, jo melnādainie un sievietes patiešām ir vienlīdzīgi baltajiem un vīriešiem – vienlīdzīgi pēc intelekta un varēšanas, spējām vadīt, spriest utt. Cilvēki un dzīvnieki šajā ziņā acīmredzami nav vienlīdzīgi. Tā kā taisnīgums prasa, lai mēs pret vienlīdzīgiem izturētos vienlīdzīgi, tad vienlīdzības trūkums attieksmē starp cilvēkiem un dzīvniekiem nevar būt netaisnīgs.
Tā ir vilinoša, bet riskanta atbilde. Tā noved cilvēku, kas nav rasists un nediskriminē dzimumus, pie dogmatiska uzskata, ka melnādainie un sievietes patiesi ir tikpat gara un citām spējām apveltīti kā baltie un vīrieši – un ne vairāk. Pilnīgi iespējams, ka tā arī ir. Katrā ziņā mēģinājumi pierādīt, ka rasu vai dzimumu atšķirībā šajos aspektos ir ģenētiska izcelsme, nav apstiprinājušies. Taču vai mēs patiesi vēlamies balstīt mūsu prasību pēc vienlīdzības uz pieņēmuma, ka nepastāv tamlīdzīgas rasu vai dzimumu ģenētiskās atšķirības? Protams, pienācīga atbilde tiem, kas apgalvo, ka atraduši pierādījumu šādām ģenētiskām atšķirībām, nebūs vis turēšanās pie pārliecības, ka nekādu atšķirību nav, kaut arī fakti liecinātu par pretējo, bet gan drīzāk skaidrība, ka prasība pēc vienlīdzības nav atkarīga no garīgās attīstības koeficienta. Ētiskā vienlīdzība atšķiras no faktiskās vienlīdzības. Citādi būtu absurdi runāt par cilvēku vienlīdzību, jo cilvēki kā indivīdi acīmredzami atšķiras pēc gara spējām, tāpat kā gandrīz jebkurām spējām, ko varam iedomāties. Ja lielākas gara spējas nepiešķir vienam cilvēkam tiesības ekspluatēt citus, kāpēc tām būtu jāpiešķir tiesības cilvēkiem ekspluatēt tos, kas nav cilvēki?
Džeremija Bentams vienlīdzības būtību izteicis savā slavenajā formulā: “Katrs ir svarīgs kā viens un neviens nav svarīgāks par vienu.” Citiem vārdiem, vērā ņemamas ir katras būtnes intereses, kam tādas ir, un pret tām jāizturas kā pret jebkuras citas būtnes interesēm. To pašu dažādi pauduši arī citi morāles filosofi pirms un pēc Bentama. Mūsu ieinteresētība citos cilvēkos nedrīkst būt atkarīga no tā, vai šiem citiem piemīt noteiktas īpašības vai ne, lai gan mūsu interese, protams, var būt mainīga atkarībā no šim īpašībām.Starp citu, Bentams labi apzinājās, ka prasība pēc rasu vienlīdzības loģiski neaprobežojas ar cilvēku vienlīdzību. Viņš rakstīja:
“Var pienākt tāda diena, kad pārējā dzīvā radība var iegūt tās tiesības, ko tai atņemt varēja vienīgi tirānijas roka. Francūži jau atklājuši, ka melna āda nav iemesls, lai cilvēcisku būtni bez žēlastības drīkstētu pamest mocītāja varā. Var pienākt diena, kad tiks atzīts, ka kāju skaits, ādas matainība vai os sacrum trūkums ir tikpat nepietiekami cēloņi, lai justspējīgu būtni pamestu tam pašam liktenim. Kas vēl varētu novilkt nepārkāpjamu līniju? Vai tās būtu prāta vai varbūt diskursa spējas? Taču pieaudzis zirgs vai suns ir nesalīdzināmi saprātīgāks, tāpat kā saziņas spējīgāks dzīvnieks nekā dienu, nedēļu, vai pat mēnesi vecs bērns. Bet, ja būtu otrādi, ko tas mainītu? Jautājums nav nedz Vai viņi spēj domāt?, nedz Vai viņi spēj runāt?, bet Vai viņi spēj ciest?“[2]
Protams, Bentamam bija taisnība. Ja būtne cieš, nav nekāda morāla attaisnojuma neņemt tās ciešanas vērā un tiešām nepielīdzināt jebkuras citas būtnes līdzīgām (rupji salīdzinot) ciešanām.
Tātad vienīgais jautājums ir: vai bez cilvēka cieš vēl arī citi dzīvnieki? Lielākā daļa bez vilcināšanās piekristu, ka tādi dzīvnieki kā suņi un kaķi spēj ciest un arīdzan cieš, un šķiet, ka to ņem vērā arī likumi, kas aizliedz tīšu cietsirdību pret dzīvniekiem. Personīgi es par to visu nešaubos un nespēju izturēties nopietni pret šaubām, kas acīmredzot dažiem tomēr rodas. Šķiet, ka to pašu jūt grāmatas “Dzīvnieki, cilvēki un morāle” autori un izdevēji, jo, lai gan minētais jautājums izteikts vairāk nekā vienreiz, šaubas ik reizi tiek aši kliedētas. Tā kā jautājums ir tik būtisks, tomēr vērts pavaicāt, kas liek mums piedēvēt ciešanas citiem dzīvniekiem.
Vispirms vajadzētu noskaidrot, kāds pamats katram atsevišķam indivīdam domāt, ka sāpes jūt citi cilvēki. Tā kā sāpes ir apziņas stāvoklis, “garīgs fakts”, tad to nevar novērot tieši. Nekādos novērojumos, vai tās būtu uzvedības izpausmes, piemēram, locīšanās, kliegšana, fizioloģiski vai neiroloģiski dati, netiek novērotas sāpes pašas par sevi. Sāpes ir kaut kas tāds, ko katrs jūt un, spriežot pēc dažādām ārējām pazīmēm, var tikai pieņemt, ka jūt arī citi. Fakts, ka vienīgi filosofi jūt skepsi par to, vai citi cilvēki jūt sāpes, parāda, ka attiecībā pret cilvēkiem mēs šādu pieņēmumu uzskatām par pamatotu.
Vai ir kāds iemesls, kāpēc tas pats pieņēmums būtu nepamatots attiecībā pret dzīvniekiem? Gandrīz visas ārējās pazīmes, kas liek mums domāt, ka cilvēki jūt sāpes, novērojamas arī citām sugām, it sevišķi “augstākajiem” dzīvniekiem, tādiem kā zīdītāji un putni. Par to liecina uzvedības pazīmes – locīšanās, ķilkstēšana vai citas uzmanības pievēršanas formas, mēģinājumi izvairīties no sāpju avota. Mēs zinām arī to, ka šie dzīvnieki pēc būtības ir bioloģiski līdzīgi, ka tiem ir tāda pati nervu sistēma kā mūsējā, kas, spriežot pēc novērojumiem, funkcionē tāpat kā tā.
Tāpēc pieņēmumi, ka šie dzīvnieki izjūt sāpes, ir gandrīz tikpat pamatoti kā pieņēmumi, ka sāpes izjūt citi cilvēki. Tikai gandrīz tāpēc, ka pastāv viena uzvedības pazīme, kas cilvēkiem piemīt, bet tiem, kas nav cilvēki, izņemot vienu vai divas īpaši audzinātas šimpanzes, nepiemīt. Tā, protams, ir attīstīta valoda. Kā norāda citāts no Bentama darba, tas ilgstoši uzskatīts par nozīmīgu atšķirību starp cilvēku un citiem dzīvniekiem. Citi dzīvnieki var sazināties cits ar citu, bet ne tā, kā to darām mēs. Sekojot Homskim, daudzi tagad uzsver šo atšķirību, sakot, ka tikai cilvēki spēj sazināties tādā formā, ko nosaka sintakses likumi. (Lai uzturētu spēkā šo argumentu, lingvisti iecel šimpanzes, kas apguvušas sintaktisku zīmju valodu, cienījamu cilvēku godā.) Tomēr, kā norāda Bentams, šī atšķirība nav svarīga, spriežot par to, kā vajadzētu izturēties pret dzīvniekiem, ja vien to nesaista ar jautājumu, vai dzīvnieki spēj ciest.
Šo saikni var aplūkot divējādi. Pirmkārt, vērojama neskaidra filosofiskās domas līnija, kas, iespējams, izaugusi no dažām ar Vitgenšteinu saistītām mācībām un pastāv uz to, ka mēs nevaram jēgpilni piedēvēt apziņas stāvokļus būtnēm, kam nav valodas. Es neesmu redzējis, ka šis arguments būtu pausts publikācijās, bet esmu sastapies ar to sarunā. Man šādai nostājai ir ļoti grūti noticēt, un es nedomāju, ka to vispār uzturētu spēkā, ja vien neuzskatītu par izrietošu no plašāka priekšstata par valodas nozīmību. Var jau būt, ka visiem saprotamas, likumu noteiktas valodas lietošana ir konceptuālas domāšanas priekšnoteikums. Var jau būt pat, kaut personīgi es par to šaubos, ka mēs nevaram jēgpilni runāt par būtnes spēju mērķtiecīgi rīkoties, ja šī būtne nespēj izmantot valodu. Taču tādi stāvokļi kā sāpes neapšaubāmi ir primitīvāki gan par vienu, gan otru, un tiem, šķiet, nav nekāda sakara ar valodu.
Patiesi, kā savā pētījumā par šimpanzēm norāda Džeina Gudola, paužot jūtas un emocijas, cilvēki tiecas atgriezties pie nelingvistiskiem saziņas paņēmieniem, kas bieži vien sastopami starp cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, piemēram, uzmundrinoši uzsitot uz pleca, cieši apskaujot, sasitot plaukstas utt.[3] Līdzīgi savā rakstā, kas iekļauts grāmatā “Dzīvnieki, cilvēki un morāle”, norāda Maikls Pīters, piezīmējot, ka pamatsignāli, ko izmantojam, lai paustu sāpes, bailes, seksuālu uzbudinājumu utt., nav specifiski mūsu sugai. Tātad, šķiet, nav pilnīgi nekāda pamata uzskatīt, ka būtne bez valodas nav spējīga ciest.
Otrkārt, un pieņemamākā veidā, valodu saista ar sāpju esamību, sakot, ka labāko pierādījumu tam, ka otra būtne cieš sāpes, varam iegūt, ja šī būtne mums to pasaka. Tā ir ļoti ticama argumentācijas līnija, jo noliedz nevis iespēju, ka nevalodīgie cieš sāpes, bet tikai mūsu iespēju to uzzināt. Tomēr, manuprāt, arī šī argumentācijas līnija neiztur kritiku, turklāt to pašu iemeslu dēļ, ko tikko pieminēju. “Man sāp” nav labākais pierādījums, ka runātājs jūt sāpes (varbūt viņš melo), un katrā ziņā tas nav vienīgais iespējamais pieradījums. Uzvedības zīmes un zināšanas par dzīvnieku bioloģisko līdzību mums pašiem kopumā sniedz pietiekamu pierādījumu, ka dzīvnieki tiešām jūt sāpes. Galu galā mēs nepieņemtu lingvistisku pierādījumu, ja tas būtu pretrunā ar visiem pārējiem. Ja cilvēks būtu nopietni apdedzinājies un izturētos tā, it kā viņš ciestu sāpes, locītos, vaidētu, ļoti uzmanītos, lai āda apdeguma vietā nekam nepieskartos utt., bet vēlāk teiktu, ka viņam nemaz nav sāpējis, mēs, visticamāk, nospriestu, ka viņš melo vai cieš no amnēzijas, nevis – ka viņam nav sāpējis.
Pat ja būtu lielāks pamats pieņemt, ka tie, kam nav valodas, nejūt sāpes, šim pieņēmumam varētu būt tādas sekas, kas liktu neparasti kritiski izvērtēt šo pamatu. Cilvēku mazuļi, tāpat kā daži pieaugušie, nespēj lietot valodu. Vai mēs noliegsim, ka gadu vecs bērns cieš sāpes? Ja nē, tad kā gan valoda var būt izšķirīga? Protams, lielākā daļa vecāku spēj saprast pat ļoti mazu bērnu reakcijas labāk, nekā viņi spēj saprast citu dzīvnieku reakciju, bet reizēm mazu bērnu reakciju izskaidro bērna tālākā attīstība.
Tomēr teiktais ir tikai fakts, kas liecina par to zināšanu relativitāti, ko esam ieguvuši paši par savu un par citām sugām, un lielākā daļa šo zināšanu ir vienkārši atvasināta, pateicoties ciešākai saskarei. Tie, kas pētījuši citu dzīvnieku izturēšanos, drīz vien iemācījušies saprast to reakciju vismaz tikpat labi, cik labi mēs saprotam mazu bērnu reakciju. (Es nerunāju tikai par Džeinas Gudolas un citiem labi zināmiem pētījumiem par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Apsvērsim, piemēram, to izpratnes pakāpi, ko sasniedzis Tinbergens, vērojot kaijas.[4]) Tāpat kā mēs spējam saprast maza cilvēkbērna izturēšanos, atvasinot to no pieauguša cilvēka izturēšanās, mēs varam saprast citu sugu izturēšanos, atvasinot to no mūsu pašu izturēšanās (bet reizēm mēs spējam labāk saprast paši savu izturēšanos, skaidrojot to ar citu sugu dzīvnieku izturēšanos).
Tādējādi pamats uzskatīt, ka citi zīdītāji un putni cieš, ir tieši analogs pamatam, kas liek mums domāt, ka cieš citi cilvēki. Atliek tikai apsvērt, uz cik tālu evolūcijas skalas apgabalu šī analoģija ir attiecināma. Acīmredzot, jo vairāk attālināmies no cilvēka, jo tā kļūst vājāka. Lai runātu precīzāk, būtu nepieciešams sīki izpētīt visu, ko zinām par citām dzīvības formām. Zivīm, rāpuļiem un citiem mugurkaulniekiem analoģija joprojām, šķiet, spēcīga, moluskiem, piemēram, austerēm, tā ir daudz vājāka. Ar kukaiņiem ir grūtāk, un iespējams, ka mūsu pašreizējā zināšanu līmenī mēs esam agnostiķi, spriežot par to, vai kukaiņi izjūt sāpes.
Ja nav morāla attaisnojuma nelikties zinis par sāpēm, kad kāds tās izjūt – un citas sugas tās izjūt -, tad ko varam teikt par mūsu attieksmi pret šim citām sugām? Viens no grāmatas “Dzīvnieki, cilvēki un morāle” autoriem Ričards Raiders (Richard Ryder), lai raksturotu uzskatu, ka mēs esam tiesīgi izturēties pret citu sugu pārstāvjiem tā, kā nedrīkstam izturēties pret savas sugas pārstāvjiem, izmanto terminu “sudzisms” (”speciesism”). Termins nav labskanīgs, bet rosina asociācijas ar rasismu. Tam, kas nav rasists, vajadzētu paturēt prātā šo analoģiju, sliecoties aizstāvēt cilvēku izturēšanos pret dzīvniekiem. Viņš varētu pavaicāt: “Vai mums nevajadzētu rūpēties par to, lai daudz ko uzlabotu mūsu pašu sugu, pirms sākam nodarboties ar citām sugām?” Ja aizvietosim “sugu” ar “rasi”, tad kļūs redzams, ka labāk šādu jautājumu neuzdot. Jautājums “Vai veģetārā diēta ir līdzvērtīgi barojoša?” atgādina vergu īpašnieka apgalvojumu, ka bez vergu darba aizies bojā gan viņš, gan visa Dienvidu ekonomika. Var novilkt pat paralēli ar skeptiķu šaubām par to, vai dzīvnieki cieš, jo daži verdzības aizstāvji arī izteica šaubas, ka melnādainie patiesi cieš tāpat kā baltie.
Tomēr es negribu radīt iespaidu, ka Dzīvnieku atbrīvošanas pamatā ir analoģija ar rasismu un nekas vairāk. Tieši otrādi, Dzīvnieki, cilvēki un morāle apraksta dažādus veidus, kādos cilvēki ekspluatē dzīvniekus, un vairāki autori apsver piedāvātos aizsardzības līdzekļus, arī iepriekšējā rindkopā pieminēto atteikšanos no gaļas ēšanās. Reizēm aizstāvība ir nicinoši noliedzoša, nevis rūpīgi vērsta uz to, lai pārliecinātu atsevišķu kritiķi. Varbūt tas ir trūkums, taču, ņemot vērā grāmatas vispārējo ievirzi, šis trūkums ir neizbēgams. Jautājums nav no tiem, kas var atstāt vienaldzīgu. Kā ievadā apgalvo izdevēji:
“Tiklīdz morālais novērtējums ir izteikts visā pilnībā, dzīvnieku nogalināšanai vairs nav nekāda racionāla attaisnojuma neatkarīgi no tā, vai nogalina, lai iegūtu pārtiku, vai zinātnes vārdā, vai sava prieka pēc. Mēs neesam sastādījuši šo grāmatu, lai lasītājam būtu vēl viena rokasgrāmata ar norādījumiem, kā zvērības pārvērst par mazākām zvērībām. Kompromiss jēdziena tradicionālajā nozemē ir vienkārši vājība, kad domājam par patiesajiem cēloņiem, kāpēc mūsu attiecības ar citiem dzīvniekiem ir tik primitīvas.”
Lieta tāda, ka, runājot par šo jautājumu, būs maz patiesi vienaldzīgu kritiķu. Cilvēkiem, kas katru dienu ēd noslaktētu dzīvnieku gaļu, ir grūti noticēt, ka viņi dara kaut ko sliktu, un tāpat viņiem grūti iedomāties, ko vēl viņi varētu ēst. Tāpēc tiem, kas neuzskata, ka dzīvnieki atrodas ārpus morāles, pienāk brīdis, kad turpināt strīdu šķiet bezjēdzīgi, brīdis, kad iespējams tikai apsūdzēt oponentu liekulībā un ķerties pie sava veida socioloģiskas atskaites par mūsu praksi un tās aizstāvības veidiem, ko šajā grāmatā mēģina darīt Deivids Vuds. No otras puses, tiem, ko argumenti nav pārliecinājuši un kas nespēj pieņemt domu, ka vajadzētu racionalizēt savas diētas prioritātes, un ir bailes izskatīties īpatnējiem, šāds socioloģisks skaidrojums var šķist tikai aizvainojoši augstprātīgs.
II
Sudzisma loģika visuzskatāmāk parādās eksperimentālajā praksē ar dzīvniekiem, kuras mērķis ir nest labumu cilvēkiem. Šajā gadījumā jautājumu reti kad aizēno pieņēmumi, ka dzīvnieki tik ļoti atšķiroties no cilvēkiem, ka nevaram nemaz zināt, vai tie cieš. Vivisekcijas aizstāvis šo argumentu nevar izmantot tāpēc, ka viņam jāuzsver līdzīgais starp cilvēku un citiem dzīvniekiem, lai attaisnotu to, cik lietderīgi pirmajiem ir eksperimenti ar otrajiem. Pētnieks, kas liek žurkām izvēlēties starp badošanos un elektrošoku, lai pārliecinātos, vai tām rodas čūla (rodas), to dara, zinot, ka žurkas nervu sistēma ir ļoti līdzīga cilvēka nervu sistēmai un tāpēc elektrošoku tā, domājams, izjūt līdzīgi cilvēkam.
Ričarda Raidera atturīgi izklāstītie eksperimenti ar dzīvniekiem mani modināja lielākas dusmas uz saviem līdzcilvēkiem nekā viss cits šajā grāmatā aprakstītais. Pats pēc profesijas būdams psihologs klīnicists, arī Raiders, pirms nonāca pie savā esejā paustā uzskata, eksperimentējis ar dzīvniekiem. Pašlaik tamlīdzīgi eksperimenti veido plašu rūpniecisku nozari, kas ir gan akadēmiska, gan komerciāla. 1969. gadā Lielbritānijā tika izdarīti vairāk nekā 5 miljoni eksperimentu, lielākā daļa no tiem – bez anestēzijas līdzekļiem (lai gan nav zināms, cik daudzi no šiem eksperimentiem bija sāpīgi). Nav pieejama precīza informācija par ASV, jo šo jautājumu neregulē neviens federālais likums un daudzos gadījumos arī neviens štata likums. Hipotētiski aprēķini svārstās no 20 līdz 200 miljoniem eksperimentu. Raiders pieņem, ka vistuvākais minējums varētu būt 80 miljonu. Mēs sliecamies uzskatīt, ka šos skaitļus veido vitāli nepieciešami medicīniski pētījumi, bet, protams, tā nav. Lielum lielu skaitu dzīvnieku izmanto universitāšu nodalās, sākot ar mežsaimniecības un beidzot ar psiholoģijas fakultāti, bet vēl vairāk izmanto komerciāliem mērķiem: lai pārbaudītu, kā kosmētika iedarbojas uz ādu, šampūni – uz acīm, lai testētu dažādas pārtikas piedevas, novājēšanas līdzekļus Vai miega zāles un tamlīdzīgi.
Pārtikas standarta tests ir LD-50. Šā testa mērķis ir atrast tādu devu, ar kuru 50 procentu testējamo dzīvnieku ies bojā. Tas nozīmē, ka gandrīz visi no tiem pirms nāves vai izdzīvojuši jutīsies ļoti slikti. Kad viela ir nekaitīga, dzīvniekiem nepieciešams dot ļoti lielas devas, kamēr dažos gadījumos vielas daudzums vai koncentrācija izraisa nāvi.
Raiders izlases veidā min eksperimentus, kas aprakstīti jaunākajos zinātniskajos žurnālos. Es citēšu divus – nevis tāpēc, lai iedziļinātos atbaidošās niansēs, bet lai sniegtu priekšstatu par to, ko, pēc normālu pētnieku domām, viņi nesodīti drīkst darīt ar citām sugām. Es negribu teikt, ka atsevišķi pētnieki būtu cietsirži, bet ka viņi rīkojas atbilstīgi normām, ko pieļauj mūsu sudzistiskā attieksme. Kā norāda Raiders, pat tad, ja tikai viens procents eksperimentu ir saistīts ar asām sāpēm, tas nozīmē 50 000 eksperimentu Lielbritānijā katru gadu vai gandrīz 150 eksperimentu katru dienu (un, ja Raidera minējums ir pareizs: apmēram 15 reižu – vairāk Amerikas Savienotajās Valstīs). Lūk, divi eksperimenti.
O.S. Rejs un R.Dž. Berets no Pitsburgas izraisīja elektrošoku 1042 pelēm, pievadot elektrisko strāvu dzīvnieku kāju pēdām. Pēc tam viņi izraisīja konvulsijas, pastiprinot elektrošoku caur kausveida elektrodiem kas piestiprināti dzīvnieku acīm, vai caur elastīgām sprādzēm, kas pievienotas to ausīm. Diemžēl dažas peles, kas “veiksmīgi. Bija pabeigušas pirmās dienas eksperimentu, atrada slimas vai beigtas pirms otrās dienas izmēģinājumiem”. (Journal of Comparatlve and Physiological Psychology. 1969. VoI. 67. P. 110-116.)
Nacionālajā Medicīnisko pētījumu institūtā Milhilā Londonā V. Feldbergs un S.L. Sērvuds injicēja ķīmiskas vielas kaķu smadzenēs. “..izmantojot virkni dažādu vielu, tika iegūti atkārtotu reakciju modeli. Raksturīgas iezīmes bija rīstīšanās, vemšana, defekācija, pastiprināta siekalošanās un ievērojami paātrināta elpošana, kas pārgāja elšanā.”[..]
Lielas tubokurarīna devas injekcija smadzenēs lika kaķim nolēkt “no galda uz grīdas un pēc tam savā būri, kur tas sāka brēkt aizvien skaļāk un skaļāk, vienlaikus nemierīgi un saraustītām kustībām pārvietojoties pa būri.. beigu beigās kaķis ar saliektām kājām un kaklu nokrita zemē un sāka ātri un spēji raustīties konvulsijās, kas raksturīgas nopietnam epileptiskam stāvoklim.. pēc dažām sekundēm kaķis piecēlās, lielā ātrumā noskrēja dažus jardus un sākās otra lēkme. Nākamo desmit minūšu laikā šis process atkārtojās vairākas reizes, kaķim izdalot fekālijas un putas ap muti.”
Beigu beigās šis dzīvnieks nomira trīsdesmit piecas minūtes pēc injekcijas smadzenēs. (Journal of Comparative and Physiological Psychology. 1954. VoI. 123. P. 148-167.)
Šie eksperimenti nav nekāds noslēpums. Lai atrastu pilnīgus tamlīdzīgu eksperimentu aprakstus līdz ar iegūtajiem rezultātiem, kas bieži vien ir triviāli un acīmredzami, jāatver tikai jebkurš no pēdējiem zinātniskiem žumāliem, piemēram, Journal of Comparative and Physiological Psychology. Eksperimentus bieži vien sponsorē sabiedriskie fondi.
Par to, cik pieļaujama šķiet minētā prakse, zīmīgi liecina apstāklis, ka, lai gan šāda tipa eksperimenti pašlaik notiek universitāšu pilsētiņās visā valsti, līdz šim, cik man zināms, nav atskanējis ne mazākais protests no studentu kustības puses. Studenti ir cītīgi sekojuši, lai viņu universitātes nepieļautu rasu vai dzimumu diskrimināciju un lai tās nekalpotu militāriem vai lielā biznesa mērķiem. Sudzisms netraucēti turpina zelt, un tajā līdzdalīgi ir daudzi studenti. Sākumā varbūt vietumis izskan šaubas, bet, tā kā visi to uzskata par normālu un, iespējams, šāda prakse pat ir neatņemama kursa sastāvdaļa, students drīz vien nocietinās un, atmetot agrākās jūtas kā “tīru sentimentu”, sāk uzskatīt dzīvniekus drīzāk par statistiskām vienībām, nevis just spējīgām būtnēm ar interesēm, kas būtu jāievēro.
Arguments par vivisekciju bieži vien nav trāpījis mērķī, jo izteikts absolūtos jēdzienos: vai abolicionists būtu gatavs pieļaut, ka nomirst tūkstoši, ja tos varētu glābt, izdarot eksperimentus ar vienu vienīgu dzīvnieku? Uz šo tīri hipotētisko jautājumu būtu jāatbild ar pretjautājumu: vai eksperimentētājs būtu gatavs eksperimentēt ar nepilnus sešus mēnešus vecu cilvēkbērnu bāreni, ja tas būtu vienīgais veids, kā glābt dzīvību daudziem? (Es saku “bāreni”, lai izvairītos no sarežģījumiem, kas saistīti ar vecāku jūtām, kaut gan, to darot, esmu pārmēru taisnīgs pret eksperimentētāju, jo eksperimentos izmantojamie dzīvnieki nebūt nav bāreņi.) Negatīva atbilde uz šo jautājumu parāda, ka eksperimentētāja gatavība izmantot dzīvniekus ir vienkārši diskriminācija, jo pieauguši pērtiķi, kaķi, peles un citi zīdītāji daudz vairāk apzinās, kas ar viņiem notiek, ir neatkarīgāki un, cik varam noprast, tieši tikpat jutīgi pret sāpēm, cik cilvēka bērns. Nav nevienas īpašības, kas piemistu cilvēka mazulim un tajā pašā vai augstākā pakāpē nepiemistu pieaugušiem zīdītājiem.
(Droši vien var apgalvot, ka nedrīkst eksperimentēt ar cilvēka bērnu tāpēc, ka cilvēka bērns ar laiku attīstīsies par kaut ko vairāk nekā dzīvnieks, bet tādā gadījumā jāsaglabā konsekvence un jācīnās pret abortiem un, iespējams, arī kontracepciju, jo embrijam, olšūnai un spermatozoīdam piemīt tās pašas potences, kas bērnam. Turklāt tik un tā nerastos iemesls, lai ar dzīvnieku drīkstētu eksperimentēt vairāk nekā ar cilvēku, radot tam tik smagus smadzeņu bojājumus, kas padarītu neiespējamu pacelšanos virs mazbērna līmeņa.)
Tādējādi eksperimentētājs parāda diskriminējošu labvēlību savai sugai ik reizes, kad viņš eksperimentē ar dzīvnieku tāda mērķa vārdā, ko neuzskatītu par attaisnojumu, lai eksperimentētu ar cilvēku tādā pašā vai zemākā jutīguma, apziņas, mērķtiecīguma utt. līmenī. Neviens, kam zināmi šādos eksperimentos iegūtie rezultāti, ne mazākajā mērā nešaubītos, ka tad, ja šo diskriminējošo attieksmi pārtrauktu, veikto eksperimentu skaits būtu nulle vai ļoti tuvs tai.
III
Tāpat kā vivisekcija visskaidrāk parāda sudzisma loģiku, tā citu sugu izmantošana pārtikā ir tā, kas veido mūsu attieksmi pret šim sugām. Lielākā daļa grāmatas “Dzīvnieki, cilvēki un morāle” ir uzbrukums gaļas lietošanai pārtikā – uzbrukums, kas balstās vienīgi uz raizēm par dzīvniekiem, neminot argumentus, kas atvasināti no ekoloģijas, makrobiotikas, veselības vai reliģiskiem apsvērumiem.
Mūsu domāšanu caurvij ideja, ka dzīvnieki ir noderīgas lietas, līdzekļi, lai sasniegtu mūsu mērķus. Tā domā pat dabas sargi, kas raizējas par savvaļas putnu iznīcināšanu, bet kam nerūp daudz plašākā vistu iznīcināšana mūsu galda dēļ – viņi raizējas par to, ko mēs zaudēsim, ja būs mazāk neskartas dabas. Stenlijs Godlovičs, aizstāvot marksistisko ideju, ka mūsu domāšanu veido darbības, ko veicam, lai apmierinātu savas vajadzības, izsaka pieņēmumu, ka cilvēks, pirmo reizi sākot klasificēt savu apkārtni, iedalījis to ēdamajā un neēdamajā. Lielākā daļa dzīvnieku iekļuvuši pirmajā kategorijā un tur arī palikuši.
Lai arī cilvēks vienmēr nogalinājis citas sugas, lai iegūtu pārtiku, viņš nekad tās nav ekspluatējis tik nežēlīgi kā pašlaik. Lopkopība ir pakļāvusies biznesa metodēm, kuru mērķis – iegūt augstāko iespējamo produkcijas (gaļas, olu, piena utt.) koeficientu attiecībā pret ieguldījumu ražošanā (barība, darba izmaksas utt.). Rutas Harisones esejā “Par rūpniecisko lopkopību” analizēti daži mūsdienu metožu aspekti un neveiksmīgā britu kampaņa par efektīvu kontroli, kampaņa, ko ierosināja viņas grāmata “Dzīvnieku mašīnas” (Stuart: London, 1964).
Harisones raksts nekādā ziņā neaizstāj agrāk izdoto grāmatu. To nākas nožēlot, jo, kā saka pati Ruta Harisone: “Lauksaimnieciskā ražošana joprojām garā saistās ar ainām, kurās redzam laukos ganāmies dzīvniekus.. vai vistas, kas knābā graudus pirms laisties snaudā uz laktas..” Tomēr nekur viņas rakstā, tāpat kā citur grāmatā “Dzīvnieki, cilvēki un morāle”, šo maldīgo ainu neaizstāj skaidrs priekšstats par rūpnieciskās lopkopības dabu un apjomiem. Par to mēs uzzinām tikai netieši, kad dzirdam par reformu kodeksu, ko izvirzījusi britu valdības sastādītā konsultatīvā komiteja.
Priekšlikumu vidū, ko valdība atteikusies īstenot kā pārāk ideālistiskus, bija: Katram dzīvniekam vajadzīga telpa, kurā tas vismaz var brīvi apgriezties.
Rūpnieciskās fermas dzīvniekiem vajadzīga atbrīvošana burtiskā nozīmē. Teļus tur piecas reiz divas pēdas lielos aizgaldos. Tos parasti nokauj apmēram četru mēnešu vecumā, kad tie vismaz mēnesi bijuši par lieliem, lai aizgaldā apgrieztos. Liellopu gaļas produkcijas procentuālo pieaugumu iegūst no gaļas lopiem, turot tos tikai proporcionāli lielākos aizgaldos daudz ilgāku laiku. Arī cūku mātes bieži vien tiek līdzīgi ieslodzītas, kad tās kļuvušas grūsnas, un, pateicoties mākslīgajām auglības palielināšanas metodēm, tas notiek gandrīz nepārtraukti. Šādi ieslodzīti dzīvnieki velti neizšķiež barību kustībās, un tiem neattīstās arī garšas ziņā nevēlami muskuli.
Viss ganāmpulks jānodrošina ar sausam guļvietām. Intensīvi audzētiem dzīvniekiem parasti jāstāv un jāguļ uz spraišļotas grīdas bez salmiem, jo tas atvieglo tīrīšanu.
Pēc pirmās dzīvības nedēļas visiem teļiem jāsaņem šķiedrvielām bagāta barība. Lai saražotu gaišo teļa gaļu, kam it kā priekšroku dodot mājsaimnieces, teļiem līdz kaušanai jāiztiek ar šķidro diētu, pat ja tiem sen jau aiz muguras vecums, kādā tie parasti sāk ēst zāli. Dzīvniekiem attīstās kāre pēc rupjās barības, par ko liecina mēģinājumi grauzt aizgaldu koka spraišļus. (Šā paša iemesla dēļ teļu diēta ir nabadzīga ar dzelzi.)
Mājputnu sprostiem vajadzētu būt pietiekami lieliem, lai putns vienlaikus varētu izstiept vienu spārnu. Pašreizējā prakse Lielbritānijā ir tāda, ka grīda sprostā, kas paredzēts četrām vai piecām dējējvistām, ir divdesmit reiz astoņpadsmit collas liela, kas tik tikko pārsniedz Ņujorkas grāmatu apskata atvērumu. Šajā telpā ar slīpu stiepju grīdu (slīpu tādēļ, lai olas ripotu lejup, stiepju tādēļ, lai mēsli kristu cauri) putni mākslīgajā apgaismojumā, kas kopā ar temperatūru un barības piedevām rada apstākļus, lai “izspiestu” no tiem maksimālu daudzumu olu, dzīvo gadu vai astoņpadsmit mēnešu. Arī gaļas putnus reizēm tur sprostos. Vēl biežāk tos audzē aplokos, kas nav mazāk pārpildīti. Šādos apstākļos putniem tiek liegtas visas dabiskās aktivitātes un tiem attīstās “netikumi”, piemēram, tieksme noknābāt citam citu līdz nāvei. Lai no tā izsargātos, putniem bieži vien nogriež knābjus un šos putnus tur tumsā.
Cik daudzi no tiem, kas atbalsta rūpniecisko lopkopību, pērkot tās produkciju, kaut ko zina par metodēm, ar kādām tā saražota? Cik daudzi, kaut ko par to dzirdējuši, nevēlas pārbaudīt bailēs, ka kļūs neomulīgi? Patērētājam, kas nav sudzists, tipiskais neziņas sajaukums ar nevēlēšanos noskaidrot patiesību un neskaidru ticību, ka nekas patiesi slikts nevar būt atļauts, šķiet analogs “kārtīgu vāciešu” attieksmei pret nāves nometnēm.
Protams, ir daži rūpnieciskās lopkopības aizstāvji. Viņu argumentus, kaut uzmetuma formā, apsvēris Džons Hariss. Starp tiem visizplatītākais: “Tā kā viņi neko citu nav pazinuši, viņi necieš.” Šo argumentu neizvirzītu neviens no tiem, kas vismaz kaut ko zina par dzīvnieku izturēšanos, jo viņiem zināms tas, ka ne visa izturēšanās ir apgūta. Cāļi mēģina izplest spārnus, staigāt apkārt, kašņāties un pat “mazgāties” smiltis vai būvēt ligzdu, kaut nekad nav dzīvojuši apstākļos, kuros šādas darbības būtu iespējamas. Teļi pārdzīvo atšķiršanu no mātēm neatkarīgi no tā, kādā vecumā atšķiršana notiek. “Šīs intensīvās metodes mums nepieciešamas, lai piegādātu proteīnu augošajam iedzīvotāju skaitam.” Kā zināms ekologiem un bada cietēju palīdzības organizācijām, daudz vairāk proteīna viena akra platībā mēs varam saražot, audzējot piemērotus dārzeņus, piemēram, sojas pupiņas, nevis izmantojot platības, lai audzētu labību, ko proteīnā pārvērš dzīvnieki, kas gandrīz 90 procentu proteīna, pat ja tiem liegtas kustības, izmanto paši.
Daudzi šis grāmatas lasītāji piekritis, ka rūpnieciskā lopkopība ir saistīta ar neattaisnojamu just spējīgu būtņu ekspluatācijas pakāpi, un tomēr tie gribēs teikt, ka nav nekas slikts audzēt dzīvniekus pārtikai, ja vien tas tiek darīts “cilvēcīgi”. Patiesībā šie cilvēki sacīs, ka, lai gan nevajadzētu sagādāt dzīvniekiem ciešanas, nav nekas slikts tos nogalināt.
Uz šo viedokli var atbildēt divējādi. Pirmkārt, var mēģināt parādīt, ka šāda attieksmju kombinācija ir absurda. Šo ceļu savā esejā, kurā analizētas dažas izplatītas attieksmes pret dzīvniekiem, izvēlas Rozlinda Godloviča. Viņa iebilst, ka no kombinācijas “jāpanāk, lai dzīvniekiem nenāktos ciest” un “nogalināt dzīvniekus nav nekas slikts” izriet, ka visus dzīvniekus vajadzētu iznīcināt (jo visas just spējīgas būtnes kaut kad savā dzīvē kaut kādā mērā cietis). Eitanāzija ir strīdīgs jautājums tikai tāpēc, ka mēs kaut kādu vērtību piešķiram dzīvei. Ja tā nebūtu, mazākās ciešanas to attaisnotu. Tāpat, ja noliedzam, ka mūsu pienākums ir iznīcināt visus dzīvniekus, mums jāpieņem, ka piešķiram to dzīvībai kaut kādu vērtību.
Man šis arguments šķiet pamatots, lai gan tik un tā var iebilst, ka dzīvnieku dzīves vērtība ir atvasināma no priekiem, ko dzīve tiem var sniegt, tāpēc ar noteikumu, ka patīkamais to dzīvē ir līdzsvarā ar sāpēm, mēs esam tiesīgi tos audzēt. Tas savukārt paredz, ka mums vajadzētu vairot dzīvniekus un ļaut tiem dzīvot, cik patīkami vien iespējams un bez ciešanām.
Šeit būtu vietā otrā no iespējamām atbildēm viedoklim, ka dzīvnieku audzēšana un nogalināšana pārtikai nav nekas slikts, kamēr vien tas notiek cilvēcīgi. Otrā atbilde paredz, ka tikmēr, kamēr mēs domāsim, ka dzīvniekus vienkārši drīkst nogalināt, lai apmierinātu cilvēku kāri pēc gaļas, mēs vēl aizvien domāsim par dzīvniekiem drīzāk kā par līdzekli nekā mērķi pašu par sevi. Industriālā ferma nav nekas cits kā vien tehnoloģijas piemērojums šai koncepcijai. Pat tradicionālās metodes paredz kastrāciju, jaunlopu nošķiršanu no mātēm, ganāmpulku sadalīšanu, dzīvnieku marķēšanu vai ausu caurduršanu un, protams, transportēšanu uz kautuvēm un pēdējos šausmu mirkļus, kad dzīvnieks ir saodis asinis un jūt briesmas. Ja mums būtu jāmēģina audzēt dzīvniekus tā, lai tie dzīvotu un nomirtu bez ciešanām, tad mēs atklātu, ka to darīt mūsdienu gaļas industrijas mērogos ir pilnīgi neiespējami. Gaļa kļūtu par bagātnieku priekšrocību.
Esmu varējis pārspriest tikai dažus no šis grāmatas rakstiem, neminot, piemēram, esejas par nogalināšanu, lai iegūtu kažokādas un sporta pēc. Neesmu arī apsvēris visus detalizētos jautājumus, kas uzdodami, tiklīdz sākam domāt par citām sugām radikāli atšķirīgā veidā, nekā tas darīts šajā grāmatā. Piemēram, ko lai darām ar patiesiem interešu konfliktiem – kā žurkām, kas sakož graustu bērnus? Es īsti nezinu, ko atbildēt, bet būtiski ir tas, ka mēs patiešām redzam to kā interešu konfliktu, ka mēs atzīstam, ka arī žurkām ir intereses. Tad varam domāt par citiem paņēmieniem kā konfliktu atrisināt varbūt izliekot žurku slazdus, kas tās sterilizē, nevis nogalina.
Neesmu apspriedis šādas problēmas, jo tās ir blakus tēmas salīdzinājumā ar citu sugu ekspluatāciju, lai iegūtu pārtiku, kā arī eksperimentāliem mērķiem. Ceru, ka par šiem centrālajiem jautājumiem esmu pateicis pietiekami, lai parādītu, ka šī grāmata, par spīti tās trūkumiem, ir izaicinājums katram cilvēkam atpazīt savu attieksmi pret dzīvniekiem kā aizspriedumu formu, kas nav mazāk nosodāma par rasu vai dzimumu diskrimināciju. Tas ir izaicinājums, kas liek mainīt nevis vienkārši attieksmi, bet gan mūsu dzīvesveidu, jo prasa, lai mēs kļūstam par veģetāriešiem.
Vai tamlīdzīga tīri morāla prasība var sasniegt mērķi? Katrā ziņā izredzes ir vājas. Grāmata nesola par to nekādu atlīdzību. Tā neapgalvo, ka mēs kļūsim veselīgāki vai vairāk priecāsimies par dzīvi, ja pārstāsim ekspluatēt dzīvniekus. Dzīvnieku atbrīvošana no cilvēces prasīs lielāku altruismu nekā jebkura cita atbrīvošanas kustība, jo dzīvnieki nespēj to pieprasīt paši, nedz arī protestēt pret savu ekspluatāciju balsojot, rīkojot demonstrācijas vai spridzinot bumbas. Vai cilvēks ir spējīgs būt tik patiess altruists? Kas to lai zina… Taču, ja šī grāmata atstās kādu nozīmīgu iespaidu, tā būs atspaids visiem tiem, kas ticējuši, ka cilvēkā mīt lielākas potences par cietsirdību un egoismu.

Piezīmes.
[1] Šis raksts sākotnēji publicēts kā anotācija Stenlija un Rozlindas Godloviču un Džona Harisa rediģētajai grāmatai “Dzīvnieki, cilvēki un morāle”.
[2] The Principles of Moral and Legislation. Ch. XVII. Sec. 1. Zemsvītras piezīme 4. paragrāfam. (Kursīvs oriģinālā.)
[3] Lawick-Goodall J. van. In the Shadow of Man. Houghton Mifflin, 1971. P. 225.
[4] Tinbergen N. The Herring GulI’ s World. New York, 1961.
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane
Tulk. no: The Environmental Ethics and Policy Book. California, 1994.P. 66 – 73.
Publicēts žurnālā “Kentaurs XXI“, Nr. 25, 2001. gadā.

Grillētas sēnes ar pildījumu

Kamēr kaimiņi dārzā cepina (piedodiet) līķīšus, tikmēr jūs grillēsiet brīnumgardas sēnes pēc Elmāra Taņņa receptes!

Nepieciešams:
Portabello sēnes (brūnie šampinjoni), taču derēs arī parastie lielie gril šampinjoni, kurus var nopirkt katrā lielveikalā.

Sēņu pildījumam sajauc:
200 g Mozzarella siera
50 g kaltētu tomātu
10 g svaiga bazilika
100 ml sojas mērces
20 ml citrona sulas

Pagatavošana:
Sēnēm izņem melnās apakšiņas cepurītes iekšpusē. Pirms grilēšanas iemērcē sēnes sojas mērcē un citronsulā. Grilē ar cepurīti uz leju, tad apgriež tās un pilda ar Mozzarella siera pildījumu. Cep sēnes, līdz siers ir izkusis. Beigās var pievienot svaigus tomātus.

Sašliku sezona

Līdz ar vasaru ir atnākusi arī sašliku sezona. Priecīgi rokas berzē gaļas kombinātu direktori, taču mums veģetāriešiem par to tikai nospļauties. Vai ne? Lai gan portālā draugiem.lv pamanīju pāris veģetāriešus, kurus tumšie spēki cenšas novest no sliedēm, varu tikai šiem cilvēkiem ieteikt nepadoties. Padomājiet, kādi ir tie iemesli, kādēļ neēdat gaļu! Turklāt domubiedru grupā jau izskanēja šāds viedoklis: ja patiesi apzinies, izproti, kādēļ neēd gaļu, tev ir motivācija, tad nemaz nevajadzētu būt kārdinājumam. Varu pilnīgi piekrist. Man, piemēram, kotlešu smarža šķiet patīkama, taču prātā pat nenāk tās ēst..tas šķiet tik pretdabiski.

Turklāt ir tik daudz citu brīnišķīgu ēdienu, un nemaz nav jāatsakās no paša grillēšanas procesa. Uz iesma var spraust un grillēt dārzeņus (šampinjonus, brokoļus, cukini, papriku utt.). Noteikti neaizmirstiet par garšvielām un mērcītēm. Un ja nu galīgi nevar izturēt, tad var ķerties pie pēdējā salmiņa - sojas gabaliņiem jeb gaļas feika ha ha!

Izbaudiet!

Augļu smūtijs

No vakardienas bija palicis pāri 1 mango...ilgāk to vairs savā augļu grozā turēt nespēju. Pagatavoju īpaši garšīgu augļu smūtiju (biezeni, biezzsulu (?)). Izdomāju pati, bet ar augļiem jau laikam garām nošaut nevar!

Nepieciešams: 1 mango, 1 banāns, nedaudz zemenes, ja ir, tad kokosriekstu skaidiņas.

Pagatavošana: blenderī samaļ mango, banānu un zemenes. Biezsulu ielej glāzē un apber ar kokosriekstu skaidiņām.

p.s. atvainojos par slikto bildi. Nācās izlīdzēties ar telefona kameru, jo man nebija pieejams fotoaparāts ;)

Mana saule - mango

Vai tiešām ir vasara? Nespēju noticēt. Šo atelpas brīdi biju gaidījusi teju jau no šī gada sākuma, un beidzot tas ir klāt. Tiesa gan drūmāks un slapjāks kā parasti...Bet nu man beidzot būs vairāk laika vairāk pievērsties savam blogam, turklāt esmu apņēmusies līdz pat rudenim katru dienu publicēt vismaz vienu recepti...tātad kopā 83 receptes.....ha ha trakoti daudz, bet es centīšos! Unt tas būs kārtējais pierādījums, ka dzīve IR iespējama bez gaļas :-)

Šodien mana saule bija mango. Atzīšos, to ēdu 1. reizi, jo nekad vēl nebiju uzdrošinājusies riskēt un pirkt galīgi negatavus augļus. Draudzene man palīdzēja veikalā izvēlēties labākos, turklāt mājās tos vēl paturēju, lai nogatavojas. Un šorīt es vairs nevarēju nociesties...viens liels MMmmmmmmm... tas bija viss, ko spēju izdvest. Man ir jauna saule!

Lūk šīs bija manas brokastis. Gabaliņš paradīzes.

Tomātu - bazilika zupa

Zupa, kura nav jāvāra...hmm.. ērti un ineteresanti, vai ne? Turklāt īpaši piemērota vasarai, jo nav silta!


Nepieciešams:
1 glāze gabaliņos sagriezta gurķa
1/2 cukini
1/2 paprikas (neder tikai zaļā)
1/2 avokado
1 glāze spinātu
1/2 glāze svaiga bazilika
2 tējkarotes miso
1 tējkarote sojas mērces
sula no 1 citrona
1-2 glāzes ūdens
sāls
pipari

Pagatavošana:
Samaļ visu blenderī līdz zupa iegūst vienmērīgu konsistenci. Sāli, piparus pievieno pēc garšas. Papildus pievieno nedaudz svaigu tomātu, gurķi un avokado. Pasniedz aukstu.

Baltā ķiploku mērce

Šī mērce būs lielisks papildinājums jūsu salātiem, pagatavotiem dārzeņiem, čipsiem utt. Pagatavošana aizņem tikai 3 minūtes.

Nepieciešams:
3 ķiploku daiviņas
3 ēdamarotes eļļas
2 ēdamkarotes krējuma
2 ēdamkarotes majonēzes (krējumu un majonēzi vegāni var aizvietot ar sojas jogurtu)
sāls
pipari

Pagatavošana:
Sīki jo sīki sasmalcina ķiploku, pievieno eļļu, krējumu, majonēzi, sāli un piparus. Visu kārtīgi samaisa līdz iegūst viendabīgu konsistenci.

Humusa recepte

Vārds humuss cēlies no arābu valodas un tas nozīmē turku zirņi. Humuss ir zirņu pasta, kas iespējams ir viens no vissenāk pasaulē gatavotajiem ēdieniem. Tas ir īpašī iecienīts Izraēlā, Ēģiptē, Grieķijā, Itālijā, Spānijā un daudzās citās Tuvo Austrumu un Vidusjūras valstīs.
Humusu var ēst gan tāpat, gan smērēt uz maizes, gan arī lietot kā piedevu salātiem un dažādām uzkodām.
Ar recepti iespējams variēt. Piemēram, var pieblenderēt klāt dažādus dārzeņus, var pielikt vairāk ķiploku, garšvielas...kas pašam patīk! Šeit jums būs dota pamatrecepte.



nepieciešams:

250g pa nakti izmērcētu, pēc tam novārītu turku zirņu
2 ēdamkarotes tahini (sezama sēklu pasta)
sula no 1 citrona
2 ķiploka daiviņas
2 ēdamkarotes olīveļļas
sāls
ūdens

pagatavošana:

zirņus, tahini, citrona sulu, sasmalcinātu ķiploku, olīveļļu un sāli (pēc garšas) blenderē līdz iegūta viendabīga masa. Ja masa sanāk pārāk bieza, tad maļot klāt jāpievieno ūdens. Lūk cik ātri un vienkārši :-)

Jautājums

Man ir viens jautājums...Kad cilvēkiem stāstu, ka esmu kļuvusi par veģetārieti, jo noskatījos filmu par nežēlību pret dzīvniekiem, sīkāk par filmu paspēju izteikt vien pāris teikumus, jo tieku pārtraukta ar izmisīgiem brēcieniem: nē, nestāsti! man pārāk ļoti garšo gaļa! Cilvēki apzinās daļu patiesības, taču nevēlas to izprast līdz galam tikai tādēļ, ka viņiem ''garšo''.....Cik muļķīgi, jo pasaulē eksistē vēl miljoniem citu garšīgu lietu...
Kādēļ cilvēki nespēj skatīties patiesībai acīs un turpina izlikties, ka neko nav dzirdējuši, un viss ir labi???

Zemeņu sapnis

Zemeņu sapnis 2 personām (piemērots arī svaigēdājiem - raw vegan)

Atvainojos, ka riekstu vai zemeņu daudzumu nerakstu gramos, bet gan glāzēs. Receptes meklēju ārzemju mājaslapās, kur kā mērvienība tiek lietota cup (tase, kausiņš = 250ml). Šo cup nevar izteikt gramos, jo kā mēs zinām, tad kaste spalvu nesver tik pat cik kaste dzelzs :-)
Par agaves sīrupu - ja tas tomēr nav pieejams, tad kā aizvietotāju var lietot medu vai cukuru. Aizvietotāji gan laikam būs jālieto citos daudzumos, tādēļ iesaku vadīties pēc savām garšu kārpiņām.



krēmam:
1 glāze (250ml) indijas riekstu
1 ēdamkarote vaniļas ekstrakta
1/4 glāzes (60 ml) kokosriekstu eļļas
apmēram 1/4 glāzes (60ml) ūdens

zemeņu sīrupam:
1 glāze zemeņu (sagrieziet gabaliņos, lai glāze aizpildās)
1/4 glāzes agaves sīrupa (var nopirkt Biotēkā)

dekorēšanai:
1/2 glāze zemeņu
piparmētra


Lai pagatavotu krēmu, sablenderējiet tā nepieciešamās sastāvdaļas. Ūdeni pievienojiet pēc vajadzības, lai krēms iegūtu vienmērīgu, maigu pudiņa konsistenci.
Lai pagatavotu sīrupu, sablenderējiet zemenes un agaves sīrupu.
And voila!
Salieciet trauciņos kā tas redzams attēlā!

Happiness

Un vēl viena nedēļa bez gaļas! Urrrrā! tagad esmu pārliecināta par visiem 100, ka nekad vairs to neēdīšu! Man pat sapņos nebija rādījies, ka kādreiz neēdīšu gaļu...Tagad jūtos tik brīva un pašpārliecināta...tāda sajūta, ka drīz jau spēšu lidot!
Savas emocijas nespēju izteikt vārdos......mana dzīve ir pilnībā mainījusies...viss šķiet daudz gaišāks un skaistāks!!! Nu manā pasaulē ir košas pļavas, kurās laimīgi ganās jēri un dzer no svaigu sulu strautiem...Ak...laikam nedaudz aizrāvos...

P.S. Gaidiet receptītes:-)

JĀ svaigēšanai!

Sveiki! Ir pagājusi vēl viena jauka nedēļa bez gaļas. Apkārtējie jau sāk pierast un respektēt manu izvēli. Beidzot!

Šoreiz manis izvēlētā tēma ir svaigēšana (ja vēlaties pameklēt vairāk info angļu valodā, tad tas saucas raw food). Zemāk esošais raksts gan ir copy/paste no http://www.svaigi.times.lv/svaigesana.html, taču man tas šķita pitiekami izglītojošs un interesants, lai ievietotu savā blogā.

Svaigēšanas popularitāte aug kopā ar interesi un rūpēm par ekoloģiski tīru vidi un tai atbilstošu dzīvesveidu. Vadoties pēc savām interesēm, daži pievēršas tai periodiski uz neilgu laiku, citi savukārt iekļauj to savā ikdienā daļēji vai pilnīgi. Tā ir diēta, kas ieteic uzturā lietot augļus, lapas, dārzeņus, riekstus un sēklas, kas nav apstrādāti temperatūrā, kura augstāka par 45 grādiem.Ēdienu vārot vai cepot, gaisā vējo patīkami aromāti. Šīs patīkamās smaržas rodas, produktu vērtīgajām barības vielām un garšām iztvaikojot gaisā termiskās apstrādes procesā. Un reizēm, lai mūsu gatavotais ēdiens atkal garšotu labi, mums nepieciešams tam pievienot gan sāli, gan garšvielas, gan taukus. Pat tvaicējot dārzeņus, ko varam uzskatīt par vienu no veselīgākajiem ēdienu gatavošanas veidiem, mēs tos pakļaujam temperatūrai, kas augstāka par 100 grādiem. Diemžēl temperatūrā, kas augstāka par 40–50 grādiem, iet bojā liela daļa no vitamīniem mūsu ēdienā. Vitamīni D, E un K iet bojā pilnībā, vitamīnu C un B daudzums stipri samazinās. Tāpat – jo augstāka ir temperatūra, jo vairāk brīvo radikāļu rodas gatavošanas procesā, sevišķi taukvielās. Un par brīvo radikāļu ietekmi mēs visi esam daudz dzirdējuši. Termiski apstrādājot produktus, mēs pilnībā zaudējam tādu svarīgu lietu kā enzīmi jeb fermenti, kuri mūsu organismā ir ierobežotā krājumā, un, lietojot produktus, kuri nesatur fermentus, mums jātērē savi krājumi, lai šos produktus sagremotu. Fermenti piedalās visos ķīmiskajos procesos, kas noris mūsu iekšienē. Kad to krājumi sāk izsīkt, mūsu ķermenis sāk strauji novecot. Termiskā apstrādē tiek ļoti bojātas arī šķiedrvielas, kas ir mūsu dabiskie palīgi ēdiena sagremošanā un visa liekā izvadīšanā no organisma. Tāpat termiskas apstrādes procesā tiek bojātas olbaltumvielas. Tāpēc tiem, kuri lieto ceptu un vārītu ēdienu, ir nepieciešams daudz lielāks to procentuālais daudzums nekā tiem, kas saņem nebojātas viegli lietojamas olbaltumvielas no zaļajām lapām un citiem augu valsts produktiem.Svaigēdāju starpā, tāpat kā jebkurā citā mūsu dzīves sfērā, ir sastopamas daudzas un dažādas pieejas. Daži produktus cenšas ēst pēc iespējas dabiskā formā, citi dažādos veidos cenšas atdarināt vārītos un ceptos ēdienus – izmantojot gan kaltēšanu, gan dažādas citas metodes. Tāpat daudzi svaigēdāji ir vegāni (pilnīgi nelieto nekādus dzīvnieku valsts produktus), kamēr daži iekļauj savā diētā arī medu vai kādu citu produktu.
------------------------------------------------------------------------------------------------
Mana personīgā piebilde. Reti kurš svaigēdājs ēd svaigi par visiem 100%. Tas pat gandrīz nav iespējams, tādēļ vari uzņemt 70%-80% svaigu-nepagatavotu pārtiku, un tā jau būs neaprakstāma dāvana tavam organismam.


Ak! kārtējā trakā ideja šaudās manā galvā...

Zaļo sulu receptes.

Lai pagatavotu svaigās sulas, jums būs nepieciešama elektriskā sulasspiede (apmēram tāda, kādu pirms pāris gadiem TV šopā reklamēja Džeks Laleins :-) ) un blenderis.

Zaļā dievietes sula
Jums vajadzēs: 2 spinātu lapas, 2 selerijas kātus, sauju pētersīļu, pusi garā gurķa, 3 nelielus ābolus, nelielu gabalu džindžera.
Kā pagatavot: izspiediet sulu no āboliem, selerijām, gurķa un džindžera. Sulu ielejiet blenderī, pievienojiet spinātus un pētersīļus, blenderējiet apmēram 20 sekundes (jeb līdz zaļumi sašķēlušies smalkos gabaliņos).

Saldā zaļā sula
Jums vajadzēs: 1 ābolu, pusi salātgalviņas, 1 gurķi, sauju pētersīļu, nelielu burkānu, pusi ķiplokdaiviņas.
Kā pagatavot: izspiediet sulu no ābola, salātiem, gurķa un burkāna. Ielejiet to blenderī un pievienojiet ķiploku un pētersīļus. Blenderējiet.



Katram garšu kārpiņas reaģē citādāk, un, ja zaļās sulas jums īpaši neiet pie sirds, tad labākai garšai varat pievienot vairāk augļu sulas (ābolu, meloņu, bumbieru utt.), kā arī varat piemalt kādu banānu vai kivi. Esiet radoši, nebaidieties eksperimentē un veidot savas receptes!

Zaļās sulas plusi.

Sapratu, ka burkānu vai apelsīnu sula man drīz vien apniks, tādēļ nolēmu pameklēt globālajā tīmeklī jaunas suliņas un receptītes. Man interesanta šķita zaļā sula(vēlāk pievienošu pāris receptes). Laikam jau pirmais, kam pievērsu uzmanību bija tās krāsa - zaļa... hmm.. nekad mūžā neesmu dzērusi kaut ko zāles zaļā krāsā. Šī sula ir arī spēcīga energijas bumba ziemas novājinātajiem organismiem. Tā attīra organismu, izvada sāļus, toksīnus un citus sārņus, stiprina imunitāti, dod enerģiju, uzlabo vielmaiņu un asinsriti, palielina hemoglobīna daudzumu asinīs, uzlabo redzi un atmiņu, vairo potenci, stiprina matus. Bat kuras vielas galvenokārt nodrošina šos brīnumainos procesus?

• Enzīmi jeb fermenti ir mūsu organismā esoši olbaltumvielu dabas savienojumi, kuru galvenā funkcija ir katalizēt jeb paātrināt ķīmiskas reakcijas. Tie ir neatņemama sastāvdaļa vielmaiņas procesos. Enzīmus var uzņemt ar dažādu medikamentu palīdzību, taču kādēļ velti tērēt līdzekļus un uzņemt ķīmiski veidotas zāles?


• Hlorofils pēc savas uzbūves ir ļoti līdzīgs mūsu asinīs esošajam hemoglobīnam, kas savukārt nodrošina skābekļa piekļūšanu audime. Hlorofils ir arī spēcīgs antioksidants un tas palīdz attīrīt organismu, izvadīt toksīnus, kā arī uzturēt veselīgu dabisko pH līmeni.

2. nedēļa bez gaļas. Joprojām dzīva!

Cik laiks skrien ātri, it īpaši, ja esi aizņemts ar mācībām un citiem mazākiem/lielākiem darbiem. Man pašai pat neticas, ka jau 2 nedēļas neesmu bāzusi mutē kādu ceptu līķīti...un dadamm.. esmu dzīva! Laikam jau tas ir lielākais pārsteigums manai ģimenei un draugiem. Ja jūs zinātu, cik cilvēku man pūlējās iestāstīt, ka bez gaļas es neizdzīvošu, man piemetīsies visas iespējamās slimības un kaites, ka man trūks enerģijas un reibs galva.....utt. Bet, pag, gan jau jūs to zināt, ja arī esat veģetārietis... esat gājuši cauri tam pašam....
Tā nu 2 nedēļas ir pagājušas, un jūtos fantastiski! enerģijas ir vairāk kā pietiekami, turklāt pilnai laimei esmu atsākusi skriet vakara krosiņus....Jūtos daudz vieglāka gan fiziski , gan garīgi, un pats svarīgākais - kāda vistiņa un teliņš ir plaikuši dzīvi.
Gaļu un zivis vairs neēdu, taču pagaidām neesmu atteikusies no citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Domāju gan, ka vajadzētu. Šo divu nedēļu laikā vairākas reizes atkārtoti noskatījos video par nežēlību pret dzīvniekiem, un katru reizi pēc siera vai šokolādes notiesāšanas sajutos tik vainīga....Ir pienācis laiks apstāties, un anyway...šie produkti vairs nesagādā baudu manām izlutinātajām garšas kārpiņām.
Turpinu savu stāstu...
Beidzot jutos pietiekami nobriedusi, lai sāktu lielo ķermeņa attīrīšanu jeb sulu kūri. Šodien bija mana 1. diena. Lai gan man galvā jaucās domas par salātiem un pilngraudu maizi (vismaz man vairs nekārojas neveselīgi našķi, juhū!), dzēru tikai svaigās sulas un godam izturēju šo dienu.
Tātad brokastis: apelsīnu-meloņu sula. Pusdienas: greipfrūtu-apelsīnu sula ar pieblenderētām zemenēm. Launags: burkānu sula. Vakariņas : Biešu-kāpostu-burkānu sula. + vēl 1,5 litri ūdens dienas laikā.
Lūdzu vēliet man veiksmi un izturību nākamās 29 dienas!

Sarma Melngailis

Šodien, sērfojot pa internetu, nejauši uzgāju slavenu raw foodisti jeb zaļēdāju ar latviešu saknēm - Sarmu Melngaili. Domāju, ka Latvijā par šo sievieti ir dzirdējis tikai retais, taču ASV Sarma iemantojusi valsts mēroga reputāciju.
Blogere, uzņēmēja un pavāre kopā ar vienu citu raw foodistu ir sarakstījusi recepšu grāmatu Raw Food Real Life, kas guvusi lasītāju atzinību, turklāt viņai pieder arī zīmols One Lucky Duck ( http://www.oneluckyduck.com/) , kurā ietilpst dažādas zaļa dzīvesveida preces, sākot no našķiem līdz pat gultas veļai.
Taču domāju, ka Sarmai lielākos slavas augļus nesis restorāns Pure Food and Wine. Slavenais restorāns atrodas Ņujorkā, un par to ir bijušas dažādas publikācijas tādos preses izdevumos kā Vogue, Harper's Bazar, New York Times u.c. Omulīgo vietiņu un zaļo ēdienu ir iecienījusi Žizele, Madonna, Uma Tūrmane, Bils Klintons u.c. zvaigznes.

Jāpiemin, ka, neskatoties uz to, ka Sarma ir dzimusi un augusi ASV, un Latvijā ir bijusi tikai vienu reizi mūžā, viņa tomēr spēj runāt latviski un uzskata, ka ir jāsaglabā sava nacionālā identitāte. Iesaku noskatiities sho sižetu par Sarmu http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/play.php?fileid=200

Ps. Lūk ari zaļēdājas blogs http://http//www.welikeitraw.com/rawfood/sarma-melngailis.html

Meet your meat

Savā blogā jau minēju, ka noskatījos petas video par lopkautuvēm. Bieži vien slinkums valda pār cilvēku, tādēļ nolēmu ievietot šo diezgan nepatīkamo video šeit. Priekš tiem, kuri paši neies un nemeklēs haha! Un tātad:

Sulu kūre

Sveiki!

Pēdējā gada laikā reizi 2-3 mēnešos veicu sulu kūri, lai attīrītu savu organismu. Nu atkal ir pienācis laiks jaunai sulu kūrei.
Ārā ir pavasaris, viss zaļo un plaukst! Daba ar savām krāsām un košumu mani patiesi ir apbūrusi. Tieši tādēļ arī es vēlos ņemt visu, ko daba dod un attīrīt sevi, lai mirdzētu pavasara košumā. Turklāt nenāktu par ļaunu nomest kādu ziemā uzkrāto kilogramiņu...
Iepriekšējās sulu kūres ilga vidēji 5-6 dienas, taču šoreiz esmu nolēmusi pamēģināt kaut ko nedaudz ekstrēmāku, bet tikpat iespējamu - 30 dienu ilgu sulu kūri. Tas nozīmē, ka veselu mēnesi dzeršu tikai svaigas augļu un dārzeņu sulas un ūdeni, lai attīrītu savu organismu no manu iepriekšējo ēšanas paradumu (ēdu visu, kas nekustās) atstātajām sekām.






Tagad nedaudz sīkāk par tā saucamo juice detox (mana pieredze, mājas bibliotēka, internets).

• pāris dienas pirms sulu kūres ieteicams ievērot vegānu ēšanas principus.


• dienas laikā jāizdzer 1-2 litri svaigi spiestas sulas un 1.5-2 litri ūdens. Var dzert arī zāļu tējas. Cilvēki, kuriem nepietiek vien ar sulām, uzturā var lietot gan svaigus, gan pagatavotus dārzeņus un augļus.


• pirmo reizi sulu kūri nav ieteicams veikt ilgāk par pāris dienām.


• lielisks veids, kā attīrīt organismu no toksīniem, kurus esam uzkrājuši nepareizas ēšanas rezultātā.


• palielinās enerģijas līmenis.


• pirmās trīs dienas var mākt stiprs izsalkums, nogurums, domas par ēdienu, taču tas tā ir tikai tādēļ, ka asinīs krītas cukura līmenis. Organismam netiek piegādāts tik daudz cukura (mēs taču ēdam veselīgi nevis čipsi, koliņas, majonēzes) un tam jāizlieto jau asinīs esošais cukurs (no mūsu neveselīgajām maltītēm). Bet kad šīs 3 dienas ir garām, tad izsalkums ir zudis, un vari ar vieglu prātu nodoties sulu pasaulei, jo kur gan būs vēl vairāk vitamīnu, ja ne svaigos augļos un dārzeņos?!


• šis ir arī lielisks veids, lai zaudētu lieko svaru. Pirmajās dienās svars kritīsies straujāk, jo kuņģis atbrīvojas no tā satura, tālāk svars krītas lēnāk. Internetā esmu pētījusi neskaitāmus blogus par sulu kūrēm, un vidēji cilvēki kūres sākumā zaudē 0,5-1 kg dienā, taču vēlāk tie ir 2 kg nedēļā. Pati sveru ap 60 kg(ķermeņa masas indekss 18.6 --> to jūs varat aprēķināt seit: http://www.ploome.com/lat/liekais-svars/) un 6 dienu laikā parasti zaudēju 4-5 kg, taču ar laiku svars nāca atpakaļ, jo mana ēdienkarte sastāvēja burtiski no šokolādes un kolas (zinu, briesmīgi, taču man ir apņemšanās mainīties).


• sulu kūre jābeidz pareizi. Pāris nākamās dienas pēc sulu detoksa jāievēro vegānisms.

Lai izdodas tiem, kuri arī nolēmuši palutināt un attīrīt savu ķermeni un garu!

Sveiki!

Tā nu ir sanācis, ka esmu nolēmusi kļūt par veģetārieti. Pilnīgi noteikti. Bet kā tas viss sākās?

Kolēge, kura pati ir liela dzīvnieku mīļotāja un aizstāve, ieteica man iejiet Petas mājaslapā un apskatīties tur ievietotos video. Šo ieteikumu neuztvēru pārāk nopietni, jo pati gan ēdu gaļu, gan nēsāju lapsiņas. Taču pagājušo nedēļ aiz gara laika tomēr iegāju adresītē http://www.peta.org/ ... Tas, ko ieraudzīju, mani tiešām šokēja! Video skatījos ar asarām acīs. Kāda nežēlība.... redzētais man vārda viestiešākajā nozīmē nosita apetīti.
Kopš video noskatīšanās gaļu neesmu ēdusi vispār. Man nemaz nekārojas. Jāsaka, ka pat veikalā man grūti paiet garām gaļas nodaļai...katru reizi atceros tos video un galvā dzirdu vistu klukstēšanu un cūciņu kviekšanu. Sāku pat apsvērt ideju par dzīvnieku produktu izslēgšanu no savas ēdienkartes...taču tas ir diezgan nopietns solis, un par to man vēl jāpadomā.

P.S. Sodien apmeklēju portālu http://www.vegetarisms.lv/, un forumā tika ieteikta filma Earthlings. Lika man vēl vairāk aizdomāties par rūgto patiesību un arī dzen attālināties no gaļēdāju pasaules.

Cilvēki, lūdzu padomājiet, pirms grūžat kuņģī kārtējo asiņaino steiku...! Noskatieties manis minēto filmu un video, un jums skudrinas skries pār kauliem.

Visu to labāko un zaļāko vēlot,

veģetāriete.